Mūsdienu civilizācija saskaras ar trim potenciāli katastrofālām krīzēm:

1. Sociālā sabrukuma, kas ir saīsināts apzīmējums pieaugošam nabadzības, bezpajumtniecības, noziedzības, vardarbības, atsvešinātības, narkomānijas un alkoholisma, sociālās izolācijas, politiskās apātijas līmenim;
2. Planētas ekosistēmu, no kurām ir atkarīgas visas dzīvības formas, iznīcināšana;
3. Masu iznīcināšanas ieroču, īpaši kodolieroču, izplatīšana.

Establišmenta ekspertu, galveno plašsaziņas līdzekļu un politiķu viedoklis ir, ka šīs krīzes ir nodalāmas, katrai no tām ir savi cēloņi, un tāpēc tās var risināt pa daļām, atrauti no pārējām divām krīzēm. Tomēr ir acīmredzams, ka šī ortodoksālā pieeja nedarbojas, jo minētās problēmas saasinās. Ja tuvākajā laikā netiks īstenota kāda labāka pieeja, mēs neapšaubāmi esam ceļā uz katastrofu – vai nu uz katastrofālu karu, vai ekoloģisku armagedonu.

Anarhisms piedāvā vienotu un saskaņotu veidu, kā izprast šīs krīzes, meklējot tām kopīgu avotu. Šis avots ir hierarhiskās varas princips, kas ir visu civilizēto sabiedrību – gan kapitālistisko, gan komunistisko – galveno institūciju pamatā.

Tomēr nevajadzētu domāt, ka anarhisms ir tikai modernās civilizācijas kritika, tikai negatīva vai destruktīva. Jo tas ir daudz vairāk nekā tas. Pirmkārt, tas ir arī brīvas sabiedrības priekšlikums. Kā mēs varam izveidot sabiedrību, kurā katra indivīda potenciāls tiek realizēts, bet ne uz citu rēķina? Lai to panāktu, anarhisti iedomājas sabiedrību, kurā tā vietā, lai to kontrolētu no augšas uz leju, izmantojot hierarhiskas centralizētas varas struktūras, cilvēces lietas pārvaldītu indivīdi vai brīvprātīgas apvienības.

Clifford Harper:
“Kā visas lieliskās idejas, arī anarhisms ir pavisam vienkāršs – cilvēki vislabāk jūtas tad, kad dzīvo brīvi no varas un paši savā starpā pieņem lēmumus, nevis saņem rīkojumus.”

Anarhisti vēlas maksimāli palielināt individuālo un līdz ar to arī sociālo brīvību, tāpēc viņi vēlas atcelt visas institūcijas, kas apspiež cilvēkus.

Anarhisms ir sociālekonomiska un politiska teorija, bet ne ideoloģija. Šī atšķirība ir ļoti svarīga. Būtībā teorija nozīmē, ka jums ir idejas; ideoloģija nozīmē, ka idejām esat jūs. Anarhisms ir ideju kopums, bet tās ir elastīgas, pastāvīgi attīstās un mainās un ir atvērtas modifikācijai, ņemot vērā jaunus datus. Mainoties un attīstoties sabiedrībai, mainās arī anarhisms.

Mihails Bakuņins:
“Līdz šim visa cilvēces vēsture ir bijusi tikai mūžīga un asiņaina miljoniem nabaga cilvēku nonāvēšana par godu kādai nežēlīgai abstrakcijai – valstij, valsts varai, tautas godam, politiskajai brīvībai, sabiedrības labklājībai.”

Lai gan anarhisti cenšas būt reālistiski un praktiski, tie nav saprātīgi cilvēki. Saprātīgi cilvēki nekritiski pieņem to, ko viņiem saka eksperti un autoritātes, un tāpēc viņi vienmēr paliks vergi!

Kas ir anarhisms?

Anarhisms ir politiska teorija, kuras mērķis ir radīt anarhiju, saimnieka, valdnieka neesamību. Citiem vārdiem sakot, anarhisms ir politiska teorija, kuras mērķis ir izveidot sabiedrību, kurā indivīdi brīvi sadarbojas kā vienlīdzīgi. Anarhisms kā tāds iestājas pret visām hierarhiskās kontroles formām – vai tā būtu valsts vai kapitālista kontrole – kā kaitīgām indivīdam un viņa individualitātei, kā arī nevajadzīgām.

Anarhisti iebilst pret ideju, ka sabiedrībai ir nepieciešama vara un kundzība, un tā vietā aizstāv kooperatīvākas, antihierarhiskas sociālās, politiskās un ekonomiskās organizācijas formas.

Tomēr anarhisms un anarhija neapšaubāmi ir visizkropļotākās idejas politiskajā teorijā. Parasti šie vārdi tiek lietoti, lai apzīmētu haosu vai bez kārtības un atgriešanos pie džungļu likumiem.

Anarhisti vēlas mainīt šo veselā saprāta ideju par anarhiju, lai cilvēki saprastu, ka valdība un citas hierarhiskas sociālās attiecības ir kaitīgas un nevajadzīgas.

Ko nozīmē anarhija?

Vārds anarhija ir atvasināts no grieķu valodas, un tā priedēklis an (vai a) nozīmē nav, kā arī archos, kas nozīmē valdnieks, vadītājs, priekšnieks, atbildīgais vai autoritāte. Vai arī, kā teica Pjotrs Kropotkins, anarhija nāk no grieķu valodas, kas nozīmē pretēji autoritātei.

Deivids Veiks:
Anarhismu var saprast kā vispārīgu sociālu un politisku ideju, kas pauž noliegumu pret jebkādu varu, suverenitāti, kundzību un hierarhisko dalījumu, kā arī vēlmi tos atcelt...

Hierarhija ir organizatoriskā struktūra, kas iemieso varu. Valsts ir augstākā hierarhijas forma, tāpēc anarhisti vēlas to reformēt. Īsti anarhisti ir pret visām hierarhiskas organizācijas formām. Tas ietver visas autoritārās ekonomiskās un sociālās attiecības, kā arī politiskās attiecības, jo īpaši tās, kas saistītas ar kapitālistisko īpašumu un algotu darbu.

Anarhisti arī cenšas izveidot vai ar dažādiem līdzekļiem panākt anarhijas stāvokli, tas ir, decentralizētu sabiedrību bez piespiedu institūcijām, sabiedrību, ko organizē brīvprātīgu apvienību federācija.

Tādējādi jebkurš mēģinājums apgalvot, ka anarhija ir tikai un vienīgi pret valsti vērsts jēdziens, ir maldināšana.

Un, lai pateiktu acīmredzamo, anarhija nenozīmē haosu, un anarhisti necenšas radīt haosu vai nekārtības. Tā vietā tie vēlas izveidot sabiedrību, kas balstīta uz indivīda brīvību un brīvprātīgu sadarbību. Citiem vārdiem sakot, kārtība no apakšas uz augšu, nevis nekārtība, ko uzspiež iestādes no augšas uz leju. Šāda sabiedrība būtu īsta anarhija, sabiedrība bez valdniekiem. Sabiedrība vairs netiktu iedalīta hierarhijā – priekšnieki un strādnieki, pārvaldnieki un pārvaldītie.

Ko nozīmē anarhisms?

Anarhisms ir sociālisma sistēma bez valdības.

Anarhisti uzskata, ka anarhija, proti, valdnieku neesamība, ir dzīvotspējīga sociālās sistēmas forma, un tāpēc cenšas maksimāli palielināt indivīda brīvību un sociālo vienlīdzību.

Brīvība bez vienlīdzības ir tikai brīvība varenajiem, bet vienlīdzība bez brīvības ir neiespējama un attaisno verdzību.

Voltairine de Cleyre:
Anarhisms māca par iespēju izveidot sabiedrību, kurā visi varētu pilnībā apmierināt savas dzīves vajadzības un kurā iespējas pilnvērtīgi attīstīt prātu un ķermeni būtu visu cilvēku mantojums.

Anarhisma idejas tiek īstenotas ikdienā. Visur, kur apspiestie cilvēki iestājas par savām tiesībām, rīkojas, lai aizstāvētu savu brīvību, solidarizējas un sadarbojas, cīnās pret apspiestību, organizējas bez vadoņiem un priekšniekiem, tur dzīvo anarhisma gars.

Vai anarhisti ir sociālisti?

Jā. Visi anarhisma atzari ir pret kapitālismu. Tas ir tāpēc, ka kapitālisms ir balstīts uz apspiešanu un ekspluatāciju. Anarhisti noraida priekšstatu, ka cilvēki nevar strādāt kopā, ja vien viņiem nav saimnieka, kas ņem procentuālo daļu no viņu ražojuma, un uzskata, ka anarhistiskā sabiedrībā īstie strādnieki paši noteiks savus noteikumus, paši izlems, kad, kur un kā strādāt.

Anarhisti iestājas pret visām ekonomikas formām, kuru pamatā ir kundzība un ekspluatācija, tostarp pret feodālismu, padomju sociālismu, ko labāk dēvēt par valsts kapitālismu, verdzību utt. Anarhisti koncentrējas uz kapitālismu, jo tieši tas šobrīd dominē pasaulē.

Lielākā daļa sociālistu uzskata, ka vienīgā garantija, lai netiktu laupīti sava darba augļi, ir būt darba rīku īpašniekam. Anarhisti atbalsta tiešu strādnieku kontroli un strādnieku apvienību vai komūnas īpašumtiesības.

Aleksandrs Berkmans:
Ja darbaspēkam piederētu tā radītā bagātība, kapitālisma nebūtu.

Anarhisti uzskata sevi par sociālistiem, taču par īpaša veida sociālistiem – libertārajiem sociālistiem.

Noams Čomskis:
Ļeņins bija viens no lielākajiem sociālisma ienaidniekiem.

Anarhisms attīstījās pastāvīgā opozīcijā marksisma, sociāldemokrātijas un ļeņinisma idejām. Ilgi pirms Ļeņina nākšanas pie varas Mihails Bakuņins brīdināja Marksa sekotājus par “sarkano birokrātiju”, kas ieviesīs “visļaunāko no visām despotiskajām valdībām”, ja Marksa valsts sociālisma idejas tiks īstenotas. Anarhisti bija vieni no pirmajiem un skaļākajiem boļševiku režīma kritiķiem un opozicionāriem Krievijā.

Tāpēc anarhisms būtībā ir sociālisma forma, kas ir tiešā opozīcijā tam, ko parasti definē kā sociālismu (t.i., valsts īpašumtiesībām un kontrolei). Tā vietā, lai aizstāvētu centrālo plānošanu, kas daudziem cilvēkiem asociējas ar vārdu sociālisms, anarhisti iestājas par brīvu apvienošanos un sadarbību starp indivīdiem, darbavietām un kopienām un tādējādi iebilst pret valsts sociālismu kā valsts kapitālisma formu.